Rūķis piparkūku namiņā

Pirmajā adventē Majkena ar tēti uzcēla piparkūku namiņu. Tam bija četras sienas, jumts ar pūdercukura sniegu un durvis, ko tētis bija izgriezis mazliet šķībi. Majkena pie durvīm pielika sarkanu želejkonfekti roktura vietā, bet uz skursteņa – mandeli. Tad viņi nolika namiņu virtuves logā, starp adventes svecēm un veco Ziemassvētku rūķi ar vates bārdu.

Nākamajā rītā kaut kas nebija kārtībā.

Šķībās durvis bija mazliet pavērtas, kaut gan iepriekš tās bija aizvērtas.

– Gan jau tu pati tās aiztiki, – teica tētis.

– Nepavisam ne, – atbildēja Majkena.

Viņa atnesa savu zīmēšanas bloku un uzzīmēja durvis un namiņu gluži kā īsta detektīve.

Vēl nākamajā rītā želejkonfekte atradās uz skursteņa, bet mandele – pie durvīm. Aiznākamajā rītā pūdercukura sniegā uz jumta taisni lejup veda šaura sliede, it kā kāds tur būtu šļūcis ar ragaviņām.

Un Lūcijas dienā, kad bērni baltās drēbēs dzied dziesmas, Majkena nonāca lejā naktskreklā, ar spīguļiem matos. Tad viņa tās ieraudzīja.

Mazas, mazas pēdiņas sniegā uz jumta. Nevis ķepiņas, bet zābaciņi ar papēžiem, ne lielāki par rīsa graudiņu.

– Mūsu piparkūku namiņā kāds dzīvo, – viņa iečukstējās.

Tētim viņa neko neteica, vēl ne. Īsta detektīve neko nesaka, iekams nav droši pārliecinājusies. Tā vietā viņa atcerējās, ko vecmāmiņa mēdza stāstīt: Ziemassvētkos mājas rūķim jāizliek bļodiņa putras, citādi viņš var kļūt īgns un sākt blēņoties.

Durvis, želejkonfekte, ragaviņu sliede. Tās visas bija blēņas. Piparkūku namiņā droši vien dzīvoja rūķis, tikai pavisam, pavisam maziņš. Un tik mazam rūķim lielu bļodu nevajag, nodomāja Majkena.

Tāpēc vakarā pirms Ziemassvētku vakara viņa paņēma uzpirksteni no vecmāmiņas šūšanas kārbiņas. Viņa piepildīja to ar vakariņās palikušo rīsu putru, uzlika virsū rozīni un nolika tieši pie šķībajām durvīm.

– Lūdzu, cienājies, – viņa pačukstēja. – Un priecīgus Ziemassvētkus.

Tajā naktī Majkena nevarēja aizmigt. Māja klakšķēja un čīkstēja, bet ārā sniegs krita tik klusi, ka to gandrīz varēja sadzirdēt. Beidzot viņa paņēma lukturīti un nošļūca lejā pa kāpnēm, garām eglītei, kas smaržoja pēc meža, līdz tumšajai virtuvei.

Viņa neiededza gaismu. Tikai apsēdās uz grīdas un gaidīja.

Sākumā nekas nenotika. Tad atskanēja klusa švīkstoņa. Šķībās durvis atvērās, un no tām iznāca Ziemassvētku rūķītis. Viņš nebija garāks par Majkenas mazo pirkstiņu. Baltā bārda sniedzās līdz pat jostai, bet sarkanā cepure bija tik gara, ka tās pušķis gandrīz vilkās pa sniegu. Rokās viņš nesa kaut ko zaļu.

Rūķītis nolika savu nesamo sniegā pie namiņa. Tā bija skuja no viesistabas eglītes. Viņš pacēla skuju stāvus un nostiprināja ar pikuci pūdercukura. Pašā galā viņš uzlika mirdzošu cukura graudiņu.

Rūķītis bija izgatavojis pats savu Ziemassvētku eglīti.

Majkena aizturēja elpu. Rūķītis pagriezās un paskatījās tieši uz viņu. Viņš neaizšmauca atpakaļ namiņā. Tikai skatījās, un viņa bārda mazliet nodrebēja, it kā viņš zem tās smaidītu.

– Priecīgus Ziemassvētkus, – Majkena pačukstēja.

Rūķītis apsēdās pie uzpirksteņa un ēda putru. Viņš apēda visu, pašās beigās arī rozīni. Tad viņš pacēla cepuri, sveicinot Majkenu, iegāja pa durvīm un aizvēra tās aiz sevis.

Ziemassvētku vakara rītā uzpirkstenis bija tukšs un spīdīgs, it kā kāds to būtu izkasījis pavisam tīru. Tam blakus stāvēja mazā eglīte no vienas vienīgas skujas. Majkena zināja, ka tā ir domāta viņai.

Visus Ziemassvētkus piparkūku namiņš palika logā, un neviens nedrīkstēja no tā neko apēst. Bet Svētā Knuta dienā, kad cilvēki dejo ap eglīti, lai atvadītos no Ziemassvētkiem, tētis gribēja namiņu izmest. Majkena teica: nē.

– Tur kāds dzīvo, – viņa sacīja. – Un tagad ir ziema.

Tētis paskatījās uz viņu. Tad viņš paskatījās uz mazo eglīti no vienas vienīgas skujas.

– Šķūnītis, – viņš teica. – Tur ir sauss. Un rūķiem vienmēr ir paticis dzīvot šķūnīšos.

Tā piparkūku namiņš pārcēlās uz plauktu šķūnītī, kur bija sauss un kluss. Katru sestdienu Majkena no jauna piepildīja uzpirksteni. Savā zīmēšanas blokā viņa uzzīmēja arī rūķīti ar sarkano cepuri.

Un, ja kādā janvāra vakarā tu klusi paiesi garām šķūnītim un skatīsies ļoti, ļoti uzmanīgi, varbūt ieraudzīsi mazu gaismiņu piparkūku namiņa logā.