Ezītis, kurš klāja gultiņu ziemai
Mežā bija rudens. Lapas bija kļuvušas dzeltenas un sarkanas, un vakari iestājās agri. Mazais ezītis Ežuks nožāvājās tā, ka visas adatiņas sakustējās.
– Drīz būs ziema, – viņš teica. – Tad man jāguļ. Bet vispirms jāuzklāj gultiņa.
Ežuks aiztipināja savām mazajām kājiņām. Tipu tapu. Tipu tapu.
Zem egles sēdēja vāvere un šķiroja čiekurus.
– Vāverīt, – teica Ežuks, – vai tev ir kas mīksts manai gultiņai?
Vāvere padomāja. Tad viņa no akmens noplūca gabaliņu sūnu.
– Lūk, – teica vāvere. – Sūnas ir mīkstas un zaļas, un tās smaržo pēc meža.
– Paldies, – teica Ežuks. Viņš paņēma sūnas un tipināja tālāk. Tipu tapu. Tipu tapu.
Pie strauta sēdēja mazs putniņš un spodrināja spalvas.
– Putniņ, – teica Ežuks, – vai tev ir kas mīksts manai gultiņai?
Putniņš sapurinājās, un zemē nolaidās balta, viegla spalviņa.
– Lūk, – teica putniņš. – Spalviņa ir silta un viegla kā elpa.
– Paldies, – teica Ežuks. Viņš paņēma spalviņu un tipināja tālāk. Tipu tapu. Tipu tapu.
Kalna galā stāvēja vecais ozols. Tas bija vecākais koks mežā, un tam vēl bija daudz lapu.
– Ozol, – teica Ežuks, – vai tev ir kas mīksts manai gultiņai?
Mazliet iepūta vējš. Ozols nopūtās ar visiem saviem zariem, un lapas cita pēc citas laidās lejup – dzeltenas, brūnas un sausas. Tās sabira kaudzē tieši pie Ežuka kājām.
– Lūk, – čabēja ozols. – Manas lapas ir sausas un čaukstīgas. Zem tām būs silti visu ziemu, līdz pat pavasarim.
– Paldies, – teica Ežuks.
Viņš pašā apakšā ieklāja sūnas. Virsū uzlika spalviņu. Tad viņš palīda zem ozola lapām, un tās apklāja viņu kā sega.
Bija mīksti. Bija silti. Smaržoja pēc meža.
Ežuks saritinājās mazā, apaļā kamoliņā. Viņš lēni ievilka elpu. Un izelpoja, vēl lēnāk.
Turpat zem egles vāvere iekārtojās savā ligzdā. Pie strauta putniņš pabāza galvu zem spārna. Ozols stāvēja nekustīgi un sargāja.
Un pirmā mazā sniegpārsla pavisam klusi nokrita uz lapu kaudzes, zem kuras gulēja Ežuks.
Arlabunakti, Ežuk. Arlabunakti, mežs. Arlabunakti, arī tev.
