Pūķis, kurš izkāpa no zīmējuma

Emīls bija uzzīmējis pūķi. Tas bija zaļš un apaļš kā kartupelis, ar trim sarkaniem ragiem, oranžu spārnu, vienu lielu aci un rozā sirsniņu pašā vēdera vidū. Emīls nosauca pūķi par Puksi un pielika zīmējumu pie sienas blakus gultai.

– Labunakti, Puksi! – teica Emīls un nodzēsa gaismu.

Nakts vidū Emīls pamodās no kādas skaņas. Švīk, švīk. Švīk, švīk.

Emīls ieslēdza naktslampiņu. Zīmējums bija tukšs. Vietā, kur vajadzēja būt pūķim, bija tikai balts papīrs un mazs zaļš švīkājums vienā stūrī. Bet uz grīdas sēdēja Puksis, liels kā kaķis un tikpat zaļš kā krītiņš, un mirkšķināja savu vienīgo aci.

– Sveiks, – teica Puksis. Viņa balss skanēja tā, it kā kāds ātri vilktu krītiņu pāri papīram. – Es gribu ēst.

– Ko pūķi ēd? – Emīls čukstēja.

– Krāsas, – Puksis atbildēja, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.

Emīls izņēma krītiņu trauciņu. Puksis tos apošņāja un izvēlējās zilo. Viņš to nograuza kā burkānu, un tūlīt pat viņa spārns kļuva zils kā debesis. Puksis pamēģināja pavicināt spārnu. Viņš drusciņ pacēlās virs grīdas un piezemējās uz dupša.

– Vēl vienu spārnu, – teica Puksis. – Tad es varēšu lidot pa īstam.

Emīls labprāt būtu uzzīmējis vēl vienu spārnu. Bet zilais krītiņš bija tikai viens, un tas tagad atradās Pukša vēderā. Lielā krītiņu kaste bija virtuvē.

Priekšnamā bija tumšs. Grīda čīkstēja. Puksis sarāvās aiz Emīla kājām.

– Tev bail? – jautāja Emīls.

– Pūķiem nekad nav bail, – Puksis drebošā balsī teica. – Bet labāk ej tu pirmais.

Viņi lavījās cauri priekšnamam, garām tēta jakai, kas tumsā izskatījās pēc troļļa, līdz pat virtuvei. Tur uz galda stāvēja krītiņu kaste. Emīls uzrāpās uz krēsla un pastiepās pēc tās.

Tad atskanēja dūkoņa. Pie pašas grīdas iedegās maza zaļa gaismiņa, un kaut kas apaļš un plakans sāka ripot tieši viņiem virsū.

– BRIESMONIS! – Puksis iekliedzās un ielēca Emīlam klēpī.

Tas bija putekļsūcējs robots. Parasti tas darbojās naktī, kad visi gulēja. Tas dūca un grozījās, uzsūkdams visu, kas atradās uz grīdas. Bet pūķis, kas zīmēts ar krītiņiem, taču ir gandrīz tas pats, kas drupačas.

– Tas tevi neaiztiks, – teica Emīls un cieši turēja Puksi. – Es apsolu.

Emīls pastiepa kāju un pastūma putekļsūcēju uz otru pusi. Tas pārsteigts iedūcās, brīdi padomāja un aizbrauca zem virtuves galda.

Puksis pacēla acis. Sirsniņa uz viņa vēdera vāji spīdēja rozā gaismā.

– Tu biji drosmīgs, – viņš teica.

– Tu arī, – teica Emīls. – Tu taču nāci man līdzi.

Aiz virtuves loga debesis sāka gaišot. Puksis pēkšņi izskatījās noraizējies.

– Man jātiek mājās, pirms uzlec saule, – viņš teica. – No rīta zīmējumam jābūt uz sava papīra. Citādi tas vairs nekad netiks atpakaļ.

Viņi skrēja cauri priekšnamam, garām troļļjakai un iekšā istabā. Pa ceļam Puksis izrāva no kastes zilu krītiņu. Viņš ieskrējās un ielēca taisni baltajā papīrā. Kaut kas nočaukstēja, un tur viņš atkal bija – plakans un nekustīgs, tieši tur, kur Emīls viņu bija uzzīmējis.

Emīls palīda zem segas un aizmiga, pirms galva bija sasniegusi spilvenu.

Tomēr gluži tāpat kā agrāk vairs nebija.

Kad tētis ienāca modināt Emīlu, pūķis zīmējumā izskatījās tāds pats kā iepriekš – ar trim sarkaniem ragiem un rozā sirsniņu. Bet spārns bija zils. Un vienā ķepā viņš turēja mazu zilu krītiņu.

– Vai tu esi kaut ko pārzīmējis? – jautāja tētis.

– Nē, – Emīls smaidīdams teica. – Viņš ir paēdis.

Tajā rītā Emīls pabeidza zīmējumu: uzzīmēja vēl vienu spārnu un blakus pūķim mazu gultiņu, lai Puksim būtu, kur gulēt līdz nākamajai naktij.