Ļauj bērnam izdomāt pasaku: kā kopā veidot stāstus

Izdomājot savus stāstus, bērns vingrinās prasmēs, kas vēlāk palīdz lasīt un rakstīt: sakārtot notikumus, paskaidrot, kāpēc kaut kas ir svarīgs, un izvēlēties vārdus. Nekas īpaši nav jāsagatavo – vajag tikai pieaugušo, kurš klausās un pieraksta. Lūk, kā sākt jau no aptuveni trīs gadu vecuma, ko saka pētījumi un kā stāsts var pārtapt īstā grāmatā.

Kāpēc ir vērts veltīt piecpadsmit minūtes

Kādā ASV pētījumā pētnieki sekoja 32 bērniem no piecu līdz astoņu gadu vecumam. Piecgadnieki, kuri savos stāstos ne tikai pastāstīja, kas noticis, bet arī paskaidroja, kāpēc tas ir svarīgi, astoņu gadu vecumā labāk saprata lasīto. Savukārt tie, kuri vislabāk prata veidot vienotu stāstu, pēc trim gadiem paši rakstīja labākus stāstus (Griffin un līdzautori, 2004).

Pārskatā par 40 pētījumiem secināts, ka stāstīšanas vingrināšana bērniem palīdz. Visiedarbīgākajām pieejām bija kopīgas iezīmes: sarunas par stāsta uzbūvi, attēli un vārdi kā atbalsts atmiņai un daudz iespēju bērnam pašam stāstīt (Pico un līdzautori, 2021).

Stāstīšana nav svarīga tikai skolā. Arī pirmsskolā bērni mācās rotaļāties ar vārdiem, stāstīt, paust domas un radoši izpausties. Piemēram, tas uzsvērts Zviedrijas pirmsskolas mācību programmā. Mājās nekāds plāns nav vajadzīgs. Pietiek ar kādu, kurš uzdod jautājumus, klausās un pieraksta.

Ko bērni spēj dažādos vecumos

Logopēdi mēdz aprakstīt stāstīšanas attīstību pa posmiem. Ap divu līdz trīs gadu vecumu bērns uzskaita notikumus citu pēc cita. Trīs līdz četru gadu vecumā notikumi jau ir saistīti, taču īsta sižeta vēl var nebūt. Četru līdz piecu gadu vecumā notikumi kļūst sakārtotāki, bet ap piecu līdz septiņu gadu vecumu stāstā parādās problēma un tās atrisinājums (NHS, balstoties uz Applebee).

Šie posmi ir tikai orientieris, nevis stingrs grafiks. Svarīgi ņemt vērā, ko bērns jau prot: trīsgadniekam var palīdzēt jautājumi, kas virza stāstu uz priekšu, bet septiņgadniekam – palīdzība izveidot sākumu, vidusdaļu un beigas.

3–4 gadi: stāstiet par notikušo

Sāciet ar to, kas bērnam jau pazīstams. Palūdz pastāstīt par dienu bērnudārzā, kopā lasītu pasaku vai tikko uzzīmētu zīmējumu. Tā vietā, lai jautātu, kas bija visjautrākais, pamēģini vaicāt: un kas notika pēc tam? Pirms nākamā jautājuma atkārto bērna teikto viņa paša vārdiem.

Tāpat varat darīt, kopā lasot. Apstājies un ļauj bērnam pastāstīt, kas notiek attēlā. Pēc tam mainieties lomām: bērns stāsta, bet tu jautā. To sauc par dialogisko lasīšanu, un ir pierādīts, ka tā palīdz bagātināt bērnu valodu (What Works Clearinghouse).

Gēteborgas Universitātes pētnieki filmēja, kā trīs līdz piecus gadus veci bērni pārstāsta pasakas. Bērni pielāgoja stāstus klausītājiem, saglabāja to uzbūvi un izmantoja balsis un žestus. Spēja stāstīt parādās agri, taču bērnam vajag iespēju to izmantot un pieaugušo, kurš viņa stāstījumu uztver nopietni (Gēteborgas Universitāte).

5–6 gadi: bērns stāsta, tu pieraksti

Apmēram piecu gadu vecumā daudzi bērni jau var izdomāt veselu pasaku, bet vēl neprot to paši pierakstīt. Te vari palīdzēt tu. Skolotāja un rakstniece Viviana Peilija ļāva bērniem diktēt stāstus vārdu pa vārdam, kamēr viņa tos pierakstīja. Vēlāk tajā pašā dienā bērni pasakas izspēlēja uz skatuves, kas bija iezīmēta ar līmlenti uz grīdas, un katrs stāstītājs izvēlējās savu lomu. Zviedrijas Izglītības pārvalde šo metodi apraksta savos pirmsskolas mācību materiālos.

Dažas lietas ir īpaši svarīgas. Pieraksti tieši to, ko bērns saka, neko nelabojot. Nolasi katru teikumu, pirms bērns turpina. Pajautā, ja kaut kas nav skaidrs, piemēram, kurš runā, taču centies neieteikt, kam būtu jānotiek tālāk. Beigās nolasi visu pasaku skaļi, varbūt arī vēl kādam klausītājam.

Ja mājās runājat vairākās valodās, pieraksti pasaku tajā valodā, kurā bērns to stāsta. Tas ir bērna stāsts, un visvieglāk to būs izstāstīt valodā, kurā vārdi nāk visbrīvāk.

7–9 gadi: sākums, notikumi un noslēgums

Sākumskolā bērni mācās veidot stāstu ar sākumu, notikumu secību un noslēgumu, kā arī aprakstīt tēlus. Viņi veido arī darbus, kuros vārdi un attēli papildina cits citu. Šādas prasmes ir iekļautas daudzu valstu mācību programmās, tostarp Zviedrijas sākumskolas zviedru valodas programmā.

Mājās to var pārvērst rotaļā. Vispirms uzzīmējiet varoni un izdomājiet, kā viņu sauc, kas viņam labi padodas un no kā viņš baidās. Šīs bailes var kļūt par pasakas problēmu. Ļaujiet varonim mēģināt to atrisināt trīs reizes: divi mēģinājumi neizdodas, bet trešais izdodas. Tas ir sens stāstīšanas paņēmiens, kas palīdz izveidot pasakas vidusdaļu. Arī mūsu pasakas veidne veidota pēc šāda parauga.

Kas palīdz sākt stāstīt

Pirmais teikums bieži ir visgrūtākais. Metamie kauliņi ar vārdiem vai attēliem dod sākuma ideju, kas nevienam nav pašam jāizdomā: kurš, kur un kas notiek. Mūsu pasaku kauliņus var izdrukāt un izgriezt vai arī mest turpat lapā.

Daudziem bērniem ir vieglāk stāstīt, ja viņi vispirms uzzīmē. Zīmējumā ir uz ko norādīt, un varonis iegūst izskatu, pirms viņam rodas stāsts. Ja bērnam vajag palīdzību, varat kopā soli pa solim uzzīmēt vienkāršus tēlus.

Līdzīgi darbojas pasaku akmentiņi – mazi akmeņi, uz kuriem katra ir attēls. Bērns pa vienam izvelk akmentiņus un turpina stāstu. Katrs no šiem rīkiem atsevišķi nav pētīts, taču tie piedāvā to, ko izceļ pētījumu pārskati: attēlus, pie kuriem pieturēties, un skaidru secību.

Kā tas varētu izklausīties

Lūk, kā var sākties pasaka, kad piecgadnieks kopā ar pieaugušo met pasaku kauliņus: robots uz Mēness atrod slepenu karti.

– Kā sauc robotu?

– Blinka. Viņa mirkšķina, kad domā.

– Un kas ir kartē?

– Krustiņš. Pie krātera.

– Kā tu domā, kas tur atrodas?

– Saldējums, kas nekad neizkūst, jo uz Mēness ir tik auksti.

– Kas notiek, kad Blinka turp dodas?

Pieaugušais neko nav izdomājis bērna vietā. Viņš ir jautājis, atkārtojis bērna vārdus un tos pierakstījis. Pasaka pieder bērnam, un tajā jau ir varone, vieta, mērķis un iespēja, ka kaut kas var noiet greizi.

Kad pasaka ir gatava

Nolasiet to skaļi jau tajā pašā vakarā un vēlreiz nākamajā dienā. Bērni, kuri paši izdomājuši pasaku, bieži vēlas to dzirdēt vairākas reizes un ikreiz pievieno jaunas detaļas. Izspēlējiet pasaku, pastāstiet to vecmāmiņai pa telefonu vai pielieciet zīmējumu pie ledusskapja.

Ja gribat pasaku saglabāt, varat no tās izveidot grāmatu. Pētījumi par personalizētām bērnu grāmatām liecina, ka bērni labāk apgūst jaunus vārdus tajās grāmatas daļās, kas ir par viņiem pašiem, un par šādām grāmatām arī vairāk sarunājas (Kucirkova un līdzautori, 2014). Tā pati pētniece atgādina, ka grāmatai par bērnu jāatver durvis jaunām domām, nevis tikai jāatspoguļo tas, ko viņš jau zina (The Psychologist, 2015). Bērna paša izdomāta pasaka var paveikt abus: tā ir viņa paša radīta un aizved viņu tur, kur viņš nekad nav bijis.

Ja šovakar labāk gribat lasīt jau gatavu pasaku, mūsu vietnē atradīsiet pasakas bērniem lasīšanai priekšā. Vairāk par to, kāpēc svarīga ir lasīšana skaļi, varat uzzināt atsevišķā rakstā.

Vai vēlaties redzēt gatavu grāmatu, pirms izlemjat? Pāršķirstiet mūsu grāmatu piemērus.